Maija sākumā pie mums, meiteņu kora “Rīga” , viesojās jaunieši no Norbotenas, Zviedrijas. Tas bija Norbotenas jauniešu simfoniskais orķestris, kas divas dienas mūs padarīja laimīgākas.
Meitenes no kora “Rīga” nevarēja pārdziedāt simfonisko orķestri, kurā bija gandrīz 50 jauniešu, tāpēc ar kori dziedāja Cēsu 1.pamatskolas meiteņu koris “Con Anima”. Protams, balss tembri atšķīrās, bet galvenais bija stāvēšana uz skatuves ar zviedriem un laimes izstarošana koncertos.
Zviedri Rīgā viesojās divas dienas, bet meitenēm bija ļoti žēl, ka nespēja orķestra dalībniekus iepazīt daudz tuvāk, jo abiem kolektīviem bija intensīvi mēģinājumi, kuros meitenes knapi varēji ar vienu aci paskatīties uz zilacainajiem puišiem…
Koncerti bija labi, lai gan mums vēl ir kur augt. Protams, satraukums, uz skatuves stāvot, ir daudz lielāks nekā sēžot zālē, bet prieks, ka viss, ko bijām plānojušas, izdevās.
Par zviedriem runājot – viņi atdeva sevi mūzikai, viņi tajā dzīvoja. To varēja sajust gan mēģinājumos, gan koncertos, kas bija diezgan pārsteidzoši. Daudzas dziedātājas klasiskā mūzika neaizrauj nemaz, bet sēžot un klausoties šo orķestri, mēs sajutām, ko viņi vēlas ar dziesmu mums pateikt un kāpēc tieši to dziesmu nevis citu. Reizēm pat asaras bira, jo pārdzīvojums bija ļoti liels.
Pēc koncerta Lielajā ģildē mums bija draudzības pasākums ar orķestra dalībniekiem. Sākumā sadraudzēties nesanāca, jo katrs sēdēja savā stūrī un runāja ar savu draugu, vai uz tevi ar labo aci paskatījās. Meitenes izdomāja, ka vajag spēles, Gunta piekrita. Ar spēļu palīdzību pasākums izdevās daudz jautrāks un cilvēki kļuva drošāki. Zviedri pēc tam nāca klāt un pateicās par izdevušos vakaru – tas bija mīļi. Kad zviedri brauca garām mums pa Brīvības ielu, viņi nekaunējās māt un spiest taures, viņi bija brīvi un laimīgi.
Mums ir daudz ko mācīties no šī orķestra. Viņi mēģinājumos nerunā, nepārtrauc diriģentu, viņi atdodas tikai mūzikai, kā arī nedara blakus lietas. Tas, no malas skatoties, bija perfekts orķestris. Pēc šiem pasākumiem meitenēm ir jāsaprot, ka jācenšas daudz vairāk, jo tas, ko viņi dara uz skatuves, mums arī ir jāmāk, ja vien neskaita instrumentu spēli.
Liels prieks, ka atkal varējām iepazīt jaunus cilvēkus un ar viņiem tagad veidot kontaktus. Bija ļoti grūti šķirties no zviedriem, jo nepaspējām pavadīt kopā tik daudz laika, cik vēlējāmies. Ar nepacietību gaidu braucienu uz Zviedriju tieši pie šī orķestra. Pasākums kopumā bija izdevies un to vajadzētu atkārtot.
Autore: Madara Moroza