Mūsu piedzīvojumi Vācijā

Autores: Monta Pētersone, Samanta,  Dārta Štālberga, Katrīna Horsta, Gunda Leine

Vispārējie iespaidi par ceļojumu:

Šī bija īsta piedzīvojumu, mūzikas un jautrības nedēļa. Esmu neizsakāmi priecīga, ka tomēr izvēlējos piedalīties šajā braucienā. Dienas bija tik ļoti krāšņas un notikumiem bagātas, ka vairāk nevarētu vēlēties. Man tik tiešām patika viss, kas notika, jo šī ceļojuma laikā esmu daudz ko ieguvusi un sasniegusi.

Autobusā un viesnīcās

Ceļojuma laikā es sadraudzējos ar visu kori, arī ar tiem cilvēkiem, ar ko iepriekš nekontaktēju un nerunāju. Mūsu koris ir ļoti draudzīgs, un cilvēki ir ļoti atsaucīgi. Tas bieži pietrūkst citos kolektīvos, es priecājos, ka mūsējais ir izņēmums. Domāju, ka tur nopelns arī diriģentei Guntai, kas pievērš uzmanību ne tikai tam kā dziedam, bet arī mūsu attiecībām, kā arī kora vecākajām meitenēm, kas ir draudzīgas un izpalīdzīgas, tā mācot arī pārējās tādas būt.

Manuprāt, kora saliedēšanās sākās ar pirmo vakaru, kad nakšņojām viesnīcā.  Pavadījām laiku spēlējot dažādas spēles, smejoties un runājoties. Pēc tam izvēlējāmies smieklīgas iesaukas un jau nākamajā dienā autobusā bijām daudz brīvākas, draudzīgākas un jautrākas.

 Pieredze ģimenēs un tiekoties ar vācu kori

Bija ļoti patīkami justies sirsnīgi gaidītām ģimenēs – viņi acīmredzami ļoti rūpējās, lai mums nekā netrūktu.

Man ļoti patika ģimene, kas mūs uzņēma. Ģimenes mamma visu laiku atgādināja, lai jūtamies kā mājās…

Šis man bija pirmā reize, kad palieku pie svešiem cilvēkiem pa nakti – bet bija jauki, no rīta bija žēl šķirties. Neesmu īsti pieradusi daudz ēst, bet bija interesanti nogaršot kaut ko jaunu – piemēram, zupu ar kokosa pienu, ķirbjiem un burkāniem.

Bijām divās brīnišķīgās ģimenēs. Pie pirmās mēs vārījām makaronus, pie otras braucām ar velosipēdiem pie Olivera vecvecākiem, un izbaudījām ekskursiju pa Hamburgu no pašu vāciešu skatupunkta. Mūsu viesģimenes bija tik ļoti sirsnīgas un viesmīlīgas, ka bija grūti šķirties.

Mūsu viesģimenes mamma pat mums uzcepa kūku ceļam. Es nebiju domājusi, ka četru diennakšu laikā ir iespējams tā satuvināties.

Bija interesanti iepazīties ar Uetersenas zēnu kora dalībniekiem. Visi bija draudzīgi, atsaucīgi un viesmīlīgi, bet bija arī tādi zēni, kuri bija kā īsti draugi. Arī no tā puiša, kas bija ģimenē, pie kuras dzīvojām, beigās bija žēl šķirties. Jauki, ka viņi mums iedeva savus e-pastus un telefona numurus, lai mēs varētu viņiem piezvanīt, ja atkal būtu Vācijā, un varētu ar viņiem satikties.

Pats galvenais: koncerts

Vācieši mūsu duetu, trio, ansambli un kori uzņēma ar ovācijām un milzu aplausiem. Varbūt tāpēc, ka bijām viņiem kas neredzēts? Tomēr likās, ka patiešām skanēja arī labi. “Kalējs kala” dziedot, pēkšņi sajutos tā jauki, silti un smaidīgi, laikam dziedāšana tiešām ir spēcīgs spēks.

Satraucoši bija dziedāt arī baznīcās un rātsnamā – ļoti interesanta akustika! Šādā veidā īpaši labi apguvām „Dzied māsiņa”, ko dziedājām gandrīz katrā baznīcā.

Kā likās, mēģinājumā pirms koncerta mūsu balsis skanēja skaisti kā vēl nekad. Koncertā tomēr šķita, ka mazliet uztraucamies.  Interesanti bija klausīties arī Uetersenas zēnu kori – burvīgas balsis un īpaši skanīgs basu dziedājums.
Ļoti jauka bija arī atvadu ballīte no zēniem – daudz ēdiena un jautrības.

Ekskursijas

Ekskursijas Hildesheimā un Hamburgā bija ļoti vērtīgas un interesantas, jo īpaši atmiņā palika romānikas stila baznīca Hildesheimā ar koka dēļu griestiem un skaistā leģenda par cerību zaudējušo mūku. Iespaidīga bija arī vizīte rātsnamā Lībekā, kur mūs ielaida telpās, kurās parasti var iekļūt tikai vai nu par maksu, vai tad, ja esi kāda karaliskas persona vai slavenība. Jauki, ka arī mūsu koris tika atzīts par gana slavenu!

Bija interesanti vērot, kā vācieši cenšas dzīvot draudzīgi dabai, šķirojot atkritumus, taupot ūdeni un elektrību. Žēl, ka ceļojums bija tik īss, jo, šķiet, tik tiešām, būtu interesanti iepazīt Vāciju vēl vairāk.

Hamburgā vienlīdz aizraujoši likās gan pagaršot Starbucks kafiju, gan uzkāpt baznīcas tornī. Lai gan man ir bail no augstuma, tomēr tas bija to vērts – redzēt Hamburgu no augšas. Arī brauciens ar metro šķita interesants, Rīgā taču tāda nav. Zinu, ka atgriezīšos Lībekā vēlreiz – jo, saskaņā ar ticējumu, ja pieskaras akmens pelītei baznīcas sienā, cilvēkam lemts atkal atgriezties šajā pilsētā. Arī citiem ceļotājiem Lībeka laikam gan patīk – pelīte no pieskārieniem bija nopulēta gluži melna. Šajā baznīcā interesants bija arī gides stāstījums par to, kāpēc Bahs tā arī nekļuva par baznīcas ērģelnieku – izrādās, lai par to kļūtu, vajadzēja apprecēt iepriekšējā ērģelnieka vecāko meitu, bet tā bijusi ļoti nesimpātiska!

Aizraujošs bija arī brauciens pa Elbu ar kuģīti – viņiem kuģīši kursē tāpat kā mums tramvaji: ar numuru, pieturām un noteiktu maršrutu. No kuģīša izkāpām tādā kā ostas zonā, bet ar skatu uz pilsētu. Tur viss ļoti moderns, protams, atskaitot vecās mājas. Vienu brīdi pat sajutos tādā kā dīvainā zinātniskās fantastikas stāstā, spožā saule tikai piešķīra sirreālismu – vilcieni brauc pa gaisa tiltiem, mājas savieno tiltiņi, tās visas no stikliem mirdz – valdzinoši.

Pašsajūta un veselība

Laika apstākļi bija visai dažādi, gan +20 grādi, gan ap 0 grādiem, tā nu dažkārt nācās ārstēties ar ingvera uzlējumu.  Tomēr kopumā mainīgajiem laika apstākļiem nebija ne vainas, jo lielākoties bijām pārāk aizņemtas ar vācu puišiem, brīvā laika plāniem un citām svarīgām lietām, kas laika apstākļus atstāja otrajā plānā.

Nobeigumā:

Visvairāk man atmiņā palika tas, ka mēs esam visdraudzīgākais koris. Protams, ja nebūtu mūsu brīnišķīgās diriģentes Guntas Malēvicas, koncertmeistares Elīnas Gailes, vokālās pedagoģes Aijas Smiltēnas un kormeistares Evijas Lācgalves (Aija un Evija gan šoreiz netika līdzi), tad mēs nebūtu tik labs koris. Ceru, ka nākamgad ceļosim atkal!